Nesen rādījās grandiozi sapņi par kosmosa stacijām un apdzīvotām saules sistēmām un ļauniem citplanētiešiem, kuri grib tās iznīcināt, jo zaudē mums galda spēlē.
Tāpēc mēs devāmies brīdināt. Vienas tādas sistēmas prezidents mani uzmanīgi uzklausīja, bet pēc tam paziņoja: ”Eh,a vai neiemest mums pa sviestmaizītei ar svaigu sieru un zaļumiem!”. Es brīnījos, bet pretī nerunāju.
Otrais bija par to, ka Lietuvā ir alu sistēma, kur viss ir skaisti izgaismots ar krāsainām laternām, iekārtotas tējnīcas, veikali, var staigāt, priecēt acis un iepirkties. Var aiziet uz leju līdz pašai magmai, kur burbuļo nokaitēta lava, vai uz augšu, uz brīnišķīgu katlienu a-la “zudusī pasaule”, pie tīra kalnu ezera, kur visi peldas, un pa kuru kursē piepūšamie vilcieni.
Lielos priekos es ieniru vēsumā ar visām drēbēm, lai nodzēstu to sasodīto ugunsgrēku, kas uz manas ādas deg jau pusgadu). Aizmirsu, ka mans telefons vairs nav ūdensizturīgs. Uzreiz ienāca prātā – “Toties šis ir nedārgs, a nopirkšu ātrāku”.
Bet vispār mēs uz šo alu sistēmu braucām uz pikniku, ko rīkoja Korotkova, bet es nekādi nevarēju atrast savus draugus, tā vietā tikai saņēmu krāsainas aproces katru reizi par jaunas alas apmeklējumu.
Pēdējā doma bija – “kāpēc gan leišiem ir tik kruti, a mums nekā tāda nav? Nav paveicies Latvijai, nav mums alu!”